"Investējiet pieticībā un Jūs būsiet apmierināti ar dzīvi!" || Ivars Sedlenieks

Saruna ar ultra maratonu skrējēju un slēpotāju Ivaru Sedlenieku. Tajā viņš pastāstīja mums par to kā ir dzīvot šāda veida dzīvi, priekšrocības tajā un pats galvenais, centās dalīties emocijās, ko sniedz viņa dzīvesveids. Lai uzzinātu vairāk, lasi tālāk rakstu un iedvesmojies!

Arctic Circle race

Kā tas viss sākās?

Man sanāca tā, ka mana mamma bija deju skolotāja. Man bija dilemma, vai nu jādejo, vai jāsporto. Tomēr sports man bija tuvāks sirdij. Sāku es nodarboties ar kalnu slēpošanu. Man ļoti fascinēja ātrums un tādi bezbailīgi čaļi. Es pats esmu dzimis, audzis un mācījies Cēsīs. Tur viss ir atkarīgs no apstākļiem, un mums iznāca tā, ka trenere aizgāja no darba un nebija vairs kas mūs trenē. Es sapratu, ka sports ir mana lieta un pamēģināju biatlonu. Un teiksim tā, ka visu apzinīgo skolas laiku es cītīgi gāju uz treniņiem, bija rezultāti. Esmu divkārtējs Latvijas čempions. Tā arī biatlonu pieņēmu par savu sporta veidu. Pēc kāda laika sāku studēt Rīgā, tad es sapratu, ka man ir jāizvēlas dzīvē ko darīt un es zināju, ka par profesionālu sportistu es nekļūšu. Tie vēl bija krievu laiki. Ja es gribēju to darīt, tad man būtu nepieciešams būt par “galvas tiesu” pārākam kā citiem. Es sapratu, ka ir nepieciešams kaut kas vairāk galvā un sāku studēt Latvijas Universitātē Ekonomikas fakultātē, un to arī pabeidzu. Paralēli tam es vienkārši piedalījos dažādās universitātes sacensībās, bet sportu biju atlicis otrajā plānā.

Ja jau esmu piekritis intervijai, tad es mēģināšu būt godīgs līdz galam, saka Ivars. Paralēli sportam tajā laikā nāca līdzi arī lielas negācijas. Parādījās dažādi netikumi un ar laiku pazaudēju savu sportisko formu gandrīz pilnībā. Tie bija juku laiki, sākās neatkarība, piedzima bērni, vajadzēja strādāt, pelnīt naudu, jo ja tu nebūvēji māju, tu skaitījies lūzeris. Sanāca tā, ka es par savu veselību vispār nedomāju un kādus 20 gadus pīpēju divas paciņas dienā un strādāju no rīta līdz vakaram. Savā ziņā es pat jutos laimīgs tad. Tagad, kad es uz to visu skatos, es saprotu, ka tie ir mani pazaudētie gadi. Neviens zārka bagažnieku nav izdomājis, un tā bija mana kļūda. To es varu stāstīt, bet pieredzi jau gūstam mēs tikai paši. Tagad es zinu, ka naudu vajag pelnīt tā, lai tev pietiek. Es saprotu, ka bez naudas nekas nenotiek, bet naudas pelnīšana nedrīkst būt cilvēka dzīves mērķis. Un tad, pēc divdesmit gadu aktīvas darbošanās biznesā man radās atklāsme. Biju aizbraucis uz Latgali vēžot un ar draugiem nolēmām apskriet apkārt ezeram. Pusceļā sapratu, ka tas vairs nav man pa spēkam. Tajā mirklī, manā apziņā nāca lūzums, ka ir kaut kas jāmaina, ka kaut ko es savā dzīvē neesmu darījis pareizi. Respektīvi, tad es sapratu, ka man ir jāatsāk fiziskās nodarbes. No tās dienas es sāku braukt ar riteni, skriet un slēpot. Aizbraucot ar draugiem uz Reiņa trasi, nespēju uzslēpot kalniņā, kas agrāk neradīja nekādas grūtības. Tas mani kaut kā “paņēma”. Radās iespēja piedalīties Tartu maratonā. Aizbraucu tur un rezultāts bija traģisks. Pēc tam aizmirsu visus netikumus, un sāku sportošanai pievērsties nopietni. Parādījās azarts un sapratu, ka meistarību tomēr laikam nav iespējams pazaudēt un tad jau atkal nāca pirmie labie rezultāti. Par laimi, esmu diezgan universāls - vienlīdz labi varu paslēpot gan slidsolī, gan klasikā, gan braukt ar riteni, gan skriet. Kā vienu notikumu atceros, Trans Alp Challenge, kas ir astoņu dienu velo brauciens pāri Alpiem. Mēs ar vienu latviešu puiku Mareku Marčenkovu bijām pirmie, kas tiem Alpiem pārbrauc pāri ar riteni. Toreiz piedalījās arī Lelde Ardava, kurai tās bija īstas ugunskristības, kas veicināja viņas kļūšanu par vienu no labākajām kalnu riteņbraukšanas sportistēm Baltijā. Es to nosauktu kā Tour de France tikai ar MTB riteni.

 

Ivars Momblānā

Paralēli slēpošanai jau jaunībā man liels hobijs bija ceļošana. Studiju gados braucām turiādēs uz kalniem, kāpu kalnos kopā ar draugu Ilgvaru Paulu, kurš vēlāk kļuva par vienīgo alpīnistu Latvijā, kurš ir uzkāpis piecos astoņtūkstošniekos, tajā skaitā arī Everestā. Ilgu laiku pavadīju Kamčatkā, kur strādāju ekspedīcijā uz Karimas vulkānu.

Kāpēc vispār es sāku nodarboties ar ultra izturības sporta veidiem? Man vienmēr ir bijusi interese par to, kā cilvēks uzvedās situācijās, kad fiziskie spēki viņu ir atstājuši un, kas notiek manā galvā tajā brīdī, kad griba ir lielāka par varēšanu, kad smadzenes dod signālus uz kājām, bet ir jau iestājusies stadija, kad tās vairs neklausa. Tāpēc es sāku eksperimentus ar sevi, saprazdams, ka tas nebūt nav veselīgi un citiem neiesaku to darīt, ja nav īpaša vēlēšanās.

Ir tāds pasaulē grūtākais slēpošanas ultra maratons Arctic Circle Race, kas notiek Grenlandē un tur slēpo trīs dienas. Katru dienu 50 līdz 60 kilometrus ar mugursomu, kas sver apmēram piecus kilogramus. Interesanti ir tas, ka Grenlandē ir šausmīgi sauss gaiss, tur sniegs ir tā kā pulveris. Tas ir ārkārtīgi neslīdīgs, un sagatavot slēpes ir ļoti liela problēma. Kad pirmo reizi piedalījos, sākās sniega vērta un sacensības norisinājās tikai divas dienas. Toreiz es kopvērtējumā ieguvu 9. vietu starp 150 dalībniekiem. Savā vecuma grupā es uzvarēju. Braucu pēc tam vēlreiz nākamajā gadā, kas bija 2008. gads. Bija nepadarīta darba sajūta, jo sacensībām pēc reglamenta bija jānotiek trīs dienas. Grenlandes skaistumu es nespēju izstāstīt, es to sauktu par paradīzi zemes virsū. Man jau tie ziemeļi kaut kā vienmēr ir labāk patikuši par dienvidiem. Dalībniekiem pēc katras dienas distances beigšanas jānakšņo ir teltīs. Vienā no naktīm gaisa temperatūra bija mīnus 25 grādi. Nākamajā rītā, kad jāiet uz starta, drēbes pat īsti nav izžuvušas. Tas bija īsts izdzīvošanas pārbaudījums, ko atceros kā vienu no saviem interesantākajiem piedzīvojumiem.

 

Teltis Grenlandē

2006.gadā es noskrēju savu pirmo UTMB maratonu. Tajā ir pieejamas trīs distances, es sāku ar īsāko tajā gadā, jo tas bija sava veida eksperiments. Es skrēju kopā ar savu draugu Jāni Bērziņu, kad domāju galvenais ir tikt līdz finišam. Kopā bija jāveic 96 kilometri ar 5000 augstuma metriem pa visu kopējo distanci. Tur liela uzmanība ir jāpievērš aklimatizācijai, lai nesāktos kalnu slimība. Mani iedrošināja Atis Plakans. Mēs bijām pirmie divi latvieši, kuri sāka skriet šos maratonus. Ap 40. kilometru mans biedrs sajuta sāpes ceļgalos un no sacensībām izstājās, taču es turpināju skriet. Skrienot mani draugi braukāja pa ēdināšanas punktiem un ziņoja manu pozīciju un laiku. Un uz beigām, man pavērās kaut kas mistisks vaļā. Tās sajūtas nav iespējams izstāstīt, ir sajūta, ka “zeme atvērsies”. Es tur pārdomāju visu savu dzīvi, mammai lūdz piedošanu par visiem nedarbiem utt. Esot finišā man pasaka, ka esmu ieskrējis pirmajā simtniekā. Tad tas bija ļoti liels sasniegums, un toreiz es savā grupā paliku ceturtajā vietā, kur trešajai vietai atpaliku tikai trīs minūtes, bet tas uz tiem 100 kilometriem ir maz. Un pēc tam man bija “āķis lūpā”. Mērķis bija iekustināt latviešus sākt nodarboties ar ultra maratoniem. Es visur kur varēju centos reklamēt, lai jau tie letiņi pavelkās uz to. Un kaut kādā veidā iznāca arī tā, ka tie rezultāti atnāca. Es varētu teikt, ka Latvijā mēs šo sporta veidu iepazinām caur Siguldas maratoniem. Šobrīd no Latvijas UTMB rīkotajās sacensībās piedalās apmēram 20 cilvēki, daudz vairāk kā no Igaunijas un Lietuvas.

Kad biju nolēmis ar to nodarboties nopietni, es sāku braukāt uz Siguldu. Skrēju augšā pa slaloma kalnu un lejā pa trepītēm. Šī nu ir tā reize, kad man jāsaka paldies savai mammai, kura mani “rāva aiz ausīm” uz dejošanas nodarbībām. Jo skrienot no kalna ir vajadzīga ārkārtīgi laba koordinācija. Skrienot no kalna nedrīkst kļūdīties, ja tas notiek - tu esi ārā no sacensībām. Kāpēc to saku, jo esmu redzējis cilvēkus ar pārsistām galvām, nobrāztām  un lauztām kājām, jo tas ātrums ar kādu skrienam lejā pa kalnu takām ir ļoti liels. Ir bijis tā, ka lietus līst visu laiku un slīd tās taciņas, kur ļoti lielu lomu spēlē labie apavi. Tā ir vesela skola.

Pagājušajā gadā es salauzu krusta kaulu un diemžēl nevarēju piedalīties UTMB maratonā. Biju nolēmis, ka piedalīšos, bet sanāca tā kā sanāca. Toties šogad skriešu 170 kilometrus ar 10000 augstuma metriem. Es šo distanci skrienu apmēram 35 stundas. Starts ir piektdienas vakarā 19:00, un beigas ir svētdienas rītā. Tātad sanāk, ka netiek gulēta iepriekšējā diena pirms skrējiena, kamēr tu gatavojies startam, un nākošās divas naktis. Un skrējiena laikā visi, kas var izturēt, neguļ vispār. Sacensības norisinās augusta beigās, starts un finišs ir Francijas kūrortā Šamonī. Jāskrien apkārt Monblāna masīvam, un UTMB sacensība skaitās visprestižākā “gonka” pasaulē. Es pats esmu skrējis 10 gadus un šogad bija plāns noskriet to ļoti labi, jo man mainījās vecuma grupa uz 60+. Es ļoti gribēju uzvarēt, bet es izstāstīju Dievam savus plānus, un tad viņš tika sasmīdināts un man nezināmu iemeslu dēļ viņš mani apstādināja.

Lieta, ko vēlos akcentēt,  lai arī pats nevarēju piedalīties, latviešu puikām sekoju līdzi tiešraidē pie datora. Viņi visi uzrādīja ļoti labus rezultātus, kas ir neiedomājams sasniegums priekš mazās Latvijas. Varētu teikt, ka tā bija mana zvaigžņu stunda. Es biju tik laimīgs, ka tie puikas tur ir aizbraukuši! Zinu, ka tas ir tikai viņu nopelns, taču zināmā mērā es to uzskatu par savu nopelnu, jo es viņiem palīdzēju to visu ievirzīt pareizajās sliedēs. Vienīgi žēl, ka Latvijā par to plašā mērogā nerunā. Pasaulē tas ir ļoti populāri un labākajiem sportistiem paveras iespēja noslēgt iespaidīgus reklāmas līgumus. Šobrīd pie mums tas vienkārši nav tā aizgājis, jo ar to nodarbojas ļoti maz cilvēku.

UTMB sacensībās jāskrien cauri ciematiņiem un tās iet cauri trīs valstīm. Vienmēr brīvprātīgie kurina naktīs ugunskurus un ikvienam dalībniekam sauc vārdu un atbalsta skrienot garām. Tā ir brīnišķīga sajūta, kā viņi novērtē sportistus un šo sporta veidu. Protams, es varu teikt, ka šis sports varbūt nav tas labākais veselībai, jo tomēr slodze ir neadekvāta tam, ko parasts cilvēks var izturēt. Man ir bijis gadījums, ka glābju cilvēku Rīgas maratonā, redzot, ka viņš nav spējīgs noiet vairs tos 200 atlikušos metrus līdz finišam, jo es zinu, ko nozīmē tā slodze. Protams, viss beidzās labi, bet ja es nebūtu pieslēdzies šim notikumam, es nezinu vai kāds būtu bijis spējīgs aptvert vispār, ka cilvēks ir uz gala robežas. Un es gribu uzsvērt to, ka tev savs organisms ir jāpazīst un jājūt. Bet lai līdz šai apziņai nonāktu ir nepieciešama pieredze, kura iegūta daudzu sacensību laikā. Ķermenis mums dod signālus, taču ne vienmēr cilvēki spēj tos saprast.

Turpinot par pasaules maratoniem..

Skrienot no rītiem pa kalnu takām ir neaprakstāma sajūta, apakšā tāds mākoņu klājs, tu redzi tikai baltas virsotnes kalniem, kas pa nakti ir apsnigušas. Skati tur ir tādi, ka asaras acīs nereti ir sariesušās. Lai piedalītos sacensībās, ir jābūt noteiktam ekipējumam. Katru sportistu trasē pārbauda un ja tā nav, piešķir soda minūtes. Viss ir ļoti stingri. Ir bijis tā, ka sacensību dienā 24 stundas no vietas līst lietus ielejās un kalnos snieg sniegs, šādā situācijā organisms nespēj nodrošināt ķermeņa siltumu un notiek vispārēja ķermeņa atdzišana. Idejiski, ko es vēlos pateikt ir tas, ka šo maratonu tikai ar kājām noskriet nevar, tas ir jāskrien ar galvu. Jāspēj nokoncentrēties tā, ka tu pasaki sev, ka galvenais ir tikt līdz beigām, jāspēj meditēt un būt ar sevi visu to laiku. Fiziski to izdarīt ir ļoti grūti, tāpēc jāpieslēdz ir galva. Lai pieteiktos šīm sacensībām ir jāsavāc noteikts punktu skaits jau citās sacensībās, kas ir līdzīgas, bet ne tik garas. Bet ne vienmēr savācot punktus ir garantija, ka varēsi piedalīties. Ir tik liela konkurence, ka vēl ir jāveicas izlozē, lai tiktu uz starta līnijas. Bet kopumā ir tā, ja tu vienā gadā netiec, tad nākamajā varētu teikt, ka 99% iespējamība, ka tu tiksi.

 

Grenlande Ivars

Ja ir interese par šāda veida sacensībām, pasākumiem es atstāšu savu e-pastu, kas ir ivars.sedlenieks@gmail.com. Un tur var man rakstīt un uzdot jautājumus. Ja redzēšu, ka cilvēkam ir interese, noteikti atbildēšu un neliegšu savu pieredzi un labprāt ar to dalīšos. Citur mani nekur nevar atrast, neesmu ne Facebook, ne arī kādā citā sociālo mediju platformā.

Paralēli šiem skrējieniem, es piedalos Visma Ski Classic slēpošanas maratonos. Tur ir 13 sacensības gadā, kuras notiek dažādās Eiropas valstīs klasiskajā slēpošanas stilā. Prestižākās no tām ir Marcialonga Itālijā, Vasaloppet Zviedrijā un Birkenbeinerittet Norvēģijā.  Kad neskrienu un nebraucu ar riteni, tad nodarbojos ar slēpošanu. Es jau teiktu, ka skrējējs un riteņbraucējs es nekad neesmu bijis, bet slēpotājs gan, kas nozīmē to, ka šīs sacensības man ir vistuvākās. Šogad es vienpadsmito reizi noslēpoju visgarāko slēpojumu Zviedrijā, 90 km Vasaloppet. Un arī vienpadsmito reizi Tartu maratonu, kur šogad izdevās izcīnīt uzvaru savā vecuma grupā. Šāda tipa maratonu organizētāji cenšas taisīt sacensību daudzcīņu: ziemā slēpošana, vasarā riteņbraukšana un skriešana. Pieteikšanās uz Vasaloppet ir ļoti saspringta un ne visiem izdodas reģistrēties. Īsākais laika periods kādā cilvēki piesakās šīm sacensībām (Vasaloppet ar 17000 dalībniekiem) ir septiņas minūtes. Tas jau vien liecina, cik šis pasākums ir populārs visā pasaulē.

Man ir ļoti liela interese šiem pasākumiem piesaistīt vēl latviešus, lai viņi piedzīvo šo fenomenu, kur startā ir ievilktas 60 špūres un uz starta stājas septiņpadsmit tūkstoši slēpotāju. Tās sajūtas ir bezgala īpašas un neaprakstāmas. Vienīgi žēl, ka šogad piedalījās tikai 10 latvieši. Forši, ka tajā skaitā arī bija MySport džeki Lauris un Gatis. Šogad vēl mums sakrita, ka bija ļoti slikti laikapstākļi. Slēpošanas maratoni ir īpaši tāpēc, ka lai cik pieredzējis tu būtu, lai cik rūpīgi tu būtu gatavojies kārtējam startam, vienmēr slēpojuma laikā ir pārsteigumi no debesu kancelejas, nekad nekas nenotiek kā būsi iepriekš izplānojis.

Ja mēs runājam par to, kā distanču slēpošana ir izmainījusies šo gadu laikā, kamēr es ar to nodarbojos, tad es varu teikt, ka ļoti. Ir mainījies tas, ka sākumā bija tikai klasiskā slēpošana un tad parādījās slidsolis. Tas bija jaunums manā laikā. Bet tagad ir vēl interesantāk. Klasiskais stils ir noplacis un pārtapis par to saucamo “double pooling”, kas nozīmē, ka visa kustība notiek tikai ar roku palīdzību un mēs stumjam savu ķermeni uz priekšu, nemetot kājas atpakaļ, kā klasiskajā solī pierasts. Tā kā es arī eju līdz laikam, es nomainīju savu slēpošanas stilu uz double pooling. Līdz ar to, arī mani rezultāti ir uzlabojušies, jo ne velti cilvēki to izmanto praksē. Maratonos visur pasaulē tagad tas ir ļoti populāri, agrāk varbūt šo metodi izmantoja tikai līdzenajos maratonos, bet tagad to dara arī sarežģītāka reljefa distancēs. Piemēram, Tartu maratonā es neuztaisīju nevienu soli, es visu trasi nostūmos. Arī Vasaloppet es nobraucu šādā stilā. Ja tu šo stilu saproti un esi iemanījies, tad tas paliek gan skatāms, gan efektīvs. Tagad klasikas maratonos ir noteikts maksimālais nūju garums – 83 % no auguma garuma slēpju zābakos.

Tad, kad es pats nepiedalījos sacensībās, traumas dēļ, mani uzaicināja nokomentēt vienu no šiem maratoniem tiešraidē. Es daudz domāju, ko man vajadzētu pastāstīt televīzijas skatītājiem un gatavojos šai sacensību komentēšanai pavisam nopietni. Es mēģināju izstāstīt par visām komandām, mēģināju prognozēt uzvarētājus u.c. Es skatītājiem teicu, ka tie cilvēki vienu sacensību laikā, kas ir 90 kilometri, šo stumšanās kustību izdara deviņus tūkstošus reižu. Protams, nākamajā dienā rokas un pleci sāp, bet tas viss piederas pie lietas.

Pirms daudziem gadiem piedalījos alpīnista Kristapa Liepiņa organizētajās piedzīvojumu sacensībās “Vertikāle”. Esmu izmēģinājis dažādas aktivitātes un ekstrēmas lietas, arī kalnos kāpšanu.

Kā ir ar trenēšanos?

Par trenēšanos, man ir īpašs stāsts. Es neesmu fanātiķis programmām un speciālam grafikam. Es arī neizmantoju pulsometru, jo savu ķermeni pazīstu tik labi, ka neredzu tam vajadzību. Protams, es runāju tikai par sevi un savu dzīvi, pieļauju, ka profesionālajā sportā bez tā vienkārši nevar. Man no treniņa ir jāgūst kaut kāda zināma bauda. Ja jau es esmu uzkonstruēts tā, ka es jūtu baudu skrienot kalnā, tad es arī to daru. Svarīgi ir mācēt sarunāties ar sevi, iekšēji sajust, ko saka ķermenis. Es netrenējos pēc speciāla plāna, mašīnā man vienmēr ir līdzi sporta tērps, botas un rollerslēpes gadījumiem, ja nu pēkšņi man uzrodas laiks treniņam. Tad es arī ļaujos mirklim. Vienreiz nedēļā es cenšos taisīt garo treniņu, vismaz trīs stundas. Man ļoti patīk trenēties Cēsīs gar Gauju, un Siguldā pa interesanto reljefu. Ikdienā mani treniņi ir no vienas līdz divām stundām dienā. Tas ir svarīgi tieši garo distanču cienītājiem. Mans princips ir šāds –ja reiz esi nostājies uz starta, tev līdz finišam kaut kā, vienalga kā ir jātiek. Tāpēc attiecīgi ir arī jātrenējas.

Ko Ivars iesaka iesācējiem?

Pirmkārt, nekad nepārvērtēt savas spējas. Sākt ar mazumiņu. Tie, kas galīgi neko nav darījuši, sākt ar nūjošanu un tad pāriet uz skriešanu. Bet tie, kas jūtas vairāk stipri, tiem vajadzētu sākt ar ļoti lēnu skrējienu, tas ir tā, ka tu spēj parunāt skrienot ar blakus esošo cilvēku, lai tev netrūkst elpa. Protams, ikvienam sākt pieradināt organismu ar ļoti īsām distancēm, sākot ar trīs reizēm nedēļā. Mēģināt sevi noķert uz sajūtām, ka tu skrien ļoti lēnu un jūties labi. Un šeit atslēgas vārds ir skriet. Tas, ka tu to nedari ļoti ātri, nenozīmē, ka tas ir slikti. Bet skriešana ir pamats it visam. Tieši tāpēc, ir arī svarīgi izvēlēties piemērotus apavus un apģērbu. Dienās, kad ir slinkums, nāk miegs u.c, es jums iesaku sevi piespiest un pārvarēt visas šīs sajūtas. Un pēc tam uzdodiet sev jautājumu: Vai bija vērts iet skriet? Un, ja atbilde ir jā, tad jūs zināsiet, ko sev atbildēt nākamajā reizē, kad mocīs šīs pašas sajūtas. Ja atbilde ir nē, tad nevajag sevi pataisīt par sporta vergu, ja jūsos tas nav iekšā. Es tomēr, piekrītu tam, ka skrienot izdalās laimes hormons, un ik viens cilvēks to var “noķert”. Un mums ir tik daudz vietas, kur baudīt skaisto laiku un Latvijas dabu. Pēc tam, kad esi jau pieradis pie domas, ka skriešana ir daļa no tavas ikdienas, ļoti svarīga ir vingrošana. Vingrojot jūs trenējat dziļos muskuļus. Tas ir, manuprāt, ļoti svarīgs process, kaut atzīšos, ka man tas ne pārāk patīk. Vienreiz nedēļā es ieteiktu apmeklēt sporta zāli vai TRX treniņu. Ja ar to jau jūs tiekat galā, tad es ieteiktu pakāpeniski palielināt slodzi. Ja mērķis ir piedalīties maratonos, protams. Tad, kad nedēļā ir noskrieti apmēram 30-40 kilometri, jāvirzās tālāk. Un atcerieties izpildīt pēc katra treniņa obligātos stiepšanās vingrojumus! Manuprāt, svarīgi ir dažādot treniņus. Dienās, kad gribās skriet ir jāskrien. Ja gribas braukt ar riteni, tad jābrauc ar riteni. Svarīgi ir darīt to, ko saka sirds, jo tad treniņš izvērtīsies daudz produktīvāks. Mūsdienās internetā var atrast daudz un dažādas programmas, kā sagatavoties maratoniem, un tas tiešām strādā. Es pats esmu apskatījis daļu no tām, un piekrītu. Kā arī man ir pazīstami cilvēki, kas izgājuši šo 4 mēnešu kursu un rezultāti bija acīm redzami. Tajā ir daudz stāstīts par intervālu treniņiem, paātrinājumiem, sprintiem utt, kur man ir mazāka pieredze, bet zinu, ka tas noteikti strādā. Ja jums ir vēlme sasniegt augstus rezultātus, nevis tikai ķert kaifu no skriešanas, intervālu treniņi ir lieliska iespēja kā to visu izdarīt. Būtiskais ir tas, ka skrienot cilvēks sevi uztur labā fiziskā formā, izskatās labāk un ir iespējams zaudēt lieko svaru. Vispār, ja skatos uz mūsdienu jauniešiem, ļoti liela daļa ir pilnslaidi un nemaz nedomā, ka tā ir problēma. Domāju, ka tam netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Protams, tā nav mana daļa, cik cilvēki apēd tos hamburgerus, bet es skatoties uztraucos par kopējo sabiedrību un kāda tā izskatās. Traumatologi mani bārtu, bet es uzskatu, ka visa pamats ir skriešana un arī pēc 45 gadu vecuma drīkst skriet, un tas pat ir vēlams. Uzmanīgi, ar pareiziem apaviem, pa pareizu ceļu var arī skriet līdz “filmas beigām”.

 

Skriešanas maratons Ivars

Slēpošanas trasēs es nereti redzu slēpotāju kļūdas un zinu, ka cilvēki spētu slēpot labāk, ja mēģinātu to darīt tehniski pareizi. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka viens no maniem nākotnes mērķiem ir izveidot savu slēpošanas skolu, kur mēģināšu mācīt jaunos sportot gribētājus. Skaidrs, ka visi no tiem nebūs profesionāli sportisti, un varbūt pat ne tuvu. Taču man šķiet, ka es ar savām zināšanām varētu viņiem palīdzēt, drusku vieglāk pārvietoties un līdz ar to kopā mēs sasniegtu kaut kādu progresu kopējā rezultātā. Ceru, ka tā varētu palīdzēt iemīlēt šo sporta veidu.

Interesants stāsts no Ivara dzīves..

Kā vienu no interesantākajiem notikumiem es varētu pastāstīt par piedzīvojumu Grenlandē. Sākšu ar to, ka tas bija jau labu laiku atpakaļ un pieredze nebija vēl uzkrāta pārāk liela. Tātad notiek sacensības, un esmu piebraucis pie kārtējā ēdināšanas punkta. Biju ļoti izsalcis un pat bija piemetusies kārtīga “galaduha”. Tajā mirklī es biju pārvērtējis sevi, un nebiju pietiekami piebarojis sevi citos punktos. Bija mīnus 15 grādi, un tur uz galdiem bija salikta šokolāde. Es piebāzu visu muti pilnu ar šokolādi, cerot, ka pēc kādām 10 minūtēm varētu pazust šī sajūta. Protams, desmit minūtes stāvēt uz vietas negribas, jo kā nekā ir taču sacensības, un laiku zaudēt negribu. Biju novilcis cimdus un kaut ko siltu dzēru pa virsu tai šokolādei. Kā jau Grenlandē, apkārt viss bija žilbinoši balts. Es turpināju lēnām virzīties uz priekšu ar plikām rokām, piebāztu muti, cimdi padusēs un vēl nūjas pie rokām. Izrādās sākās liels nobrauciens, pa kuru es sāku lēnām slīdēt uz leju. Ātrums nobraucienam palielinājās nemanot, un es saprotu, ka ātrāk jāvelk cimdi rokās, bet izrādās, tie jau bija paspējuši pilnībā sasalt. Es centos tos uzvilkt, slēpes sāka slīdēt arvien ātrāk un bremzēt negribējās. A tur tie nobraucieni milzīgi, esmu jau dabūjis rokas cietajos cimdos, kad ātrums palika nevaldāms, un nobremzēt vairs nebija iespējams. Un šeit parādījās nākamā problēma. Žilbinošajā sniega baltumā nebija iespējams nolasīt trases reljefu. Pie milzīga ātruma pēc kārtējā tramplīna es vairs nespēju kontrolēt savas slēpes un pēkšņi jūtu, ka kājas pa gaisu, nūjas lido prom, es pats nolidoju dažus metrus uz priekšu. Paldies Dievam, ka slēpes un kauli nesalūza un, ka varēju celties un doties tālāk. Protams, pēc šāda notikuma es sapratu diezgan daudz kļūdu, kuras tālākā nākotnē vairs nepieļāvu.

 

Distanču slēpošana Ivars

Par biatlona dzīvi.

Manā laikā biatlons bija ar mazkalibra šautenēm. Nu es biatlonam arī esmu sekojis līdzi no laika gala. Tajos laikos varēja labi šaut un ne tik labi slēpot un bija iespējams uzvarēt sacensībās. Tagad tas vairs nav iespējams, manā uztverē mūsdienās strādā ļoti daudz sportistu psiholoģija, kas ir ļoti svarīgs faktors ceļā uz panākumiem. To mums pasaulē šobrīd ir parādījis Johaness Boe, ja vienā dienā nesanāk uzvarēt, nākamajā viņš paņems un uzvarēs visus tā, ka tuvākais sekotājs būs labi ja pēc 30 sekundēm. Šeit ir redzama tā sportiskā veiksme un neveiksme, bet lielākā daļa no tā ir viņa spēcīgā psiholoģija, kas visiem diemžēl nav saprotama. Viņam ir dzelzs nervi. Bet paturpinot manu sāpi par biatlonu Latvijā, es gribētu bilst dažas lietas. Skaistā rudens dienā, es aizbraucu uz Priekuļu biatlona trasi ar rollerslēpēm, spīd saule, plus 10 grādi, un es viens vecs vecis tur braukāju pa perfektu trasi. Ko mēs te runājam, ka mums nav iespēju vai naudas, mums nav cilvēki, kas viņās vēlētos trenēties. Latvijā diemžēl pateicoties slēpošanas un biatlona federācijām, šie divi sporta veidi ir pazaudējuši potenciālās iespējas, kas ir ļoti skumji. Es nezinu, kas būtu jādara, lai cilvēkus spētu piesaistīt atkal ar šo nodarboties. Manuprāt, jāsāk būtu ar kārtīgu speciālistu sagatavošanu un komandas izveidi.

Ivara dzīves moto: Man motivācija nezūd, es pats brīnos. Es gaidīju, ka tā pazudīs, bet pagaidām, kamēr es ar tiem jaunajiem varu vēl sacensties, tā tiešām nezūd. Tā varbūt nav galvenā lieta. Es nevēlos dzīties pēc naudas, kaut bija arī tāds periods, bet pelnīt naudu lai dzīvotu. Es eju uz darbu, daru to, kas man patīk un nopelnu naudu tik cik man pietiek, lai varētu ceļot, sportot un baudīt to, ko sniedz mums pasaule. Viens no galvenajiem motīviem, ir tāds, ka man patīk pierādīt sev un citiem, ka vecums nav šķērslis fiziskām aktivitātēm. Skanēs varbūt egoistiski, bet es no dzīves cenšos paņemt maksimumu.

Hobiji

Man bez sporta un ceļošanas ir vēl daudz citas intereses, kuru laikā es varu atslēgties no ikdienas. Viens no maniem hobijiem ir klasiskās mūzikas klausīšanās. Braucienus uz sporta sacensībām es cenšos apvienot ar operas un koncertu apmeklējumiem. Man ir arī domu biedri šajā dzīves baudīšanas procesā. Būdams cēsinieks, ļoti priecājos par Vidzemes koncertzāli. Mašīnā man vienmēr skan Latvijas radio 3 Klasika, pat braucot uz treniņiem. Labprāt apmeklēju Jauno Rīgas teātri un neatkarīgo teātru izrādes. “Vakara Ziņas” un “Kas jauns” nelasu. Lasu “Rīgas laiku”. Esmu liels sēņotājs un ogotājs. Divi vienā – gan treniņš kājām, gan ogas un sēnes grozā. Jaunākais hobijs man ir kopā ar draugiem katru vasaru notīrīt apmēram 10 km Latvijas pludmales no cilvēku atstātajām drazām. Arī katrā laivu braucienā pielasu lielo miskastes maisu ar upē atrastajām atpūtnieku “pazaudētajām” mantām. Ar šo es vēlējos pateikt, ka neesmu cilvēks, kurš tikai vēlas uzkačāt muskuļus un neko citu nesaprot. Tā nebūt nav, mēģinu savu dzīvi padarīt harmonisku ar daudz un dažādām aktivitātēm un iespējām. Investējiet pieticībā un Jūs būsiet apmierināti ar dzīvi!

 

Atpūta Latvijā

* Rakstu sagatavojis un publicējis SIA MySport. Rakstu pārkopēt un pārpublicēt, bez SIA MySport administrācijas atļaujas, ir stingri aizliegts.

Atstāt komentāru